@JurgisLiepnieks atkal atvainošanu par kavēšanos. nevaļa. atbildot: kontinuitāte nav galds istabā, ko var analizēt kategorijās ‘ir vai nav’. kā daudzas starptautiski-juridiskas kvalifikācijas, tas ir interpretācijas jautājums. īpaši starptautiskajās tiesībās, kur daudz advokātu, bet gandrīz neviena tiesneša.
 
paskaidroju Lietuvas 1990.-91. gada piemēru. 1990. gada 11. martā Lietuva pasludināja pilnu neatkarību (tūlītēju, atšķirībā no mūsu 4. maija deklarācijas), atjaunojot valsti, pamatojoties uz kontinuitātes doktrīnu. kontinuitāte tādējādi kļuva par juridisku faktu iekšpolitiski. uz doktrīnas pamata sāka veidot pārējo nacionālās likumdošanas ietvaru. taču ārpolitisku atzīšanu Lietuvas valdība nepanāca līdz pat 1991. gada augustam-septembrim (t.i. Lietuva nebaudīja jēgpilnu kontinuitāti no starptautisko tiesību viedokļa).
 
līdz pēc-puča periodam (kad Jeļcins bija kļuvis par bosu Maskavā un izsniedza de fakto ‘mātesvalsts’ atzīšanu Lietuvai), Lietuvas starptautiska atzīšana pēc tās kontinuitātes formulas, kura beigās tika pielietota, nebija pašsaprotams risinājums. respektīvi, starptautiskās sabiedrības intepretācija par kontinuitāti varēja galarezultātā nesakrist ar Lietuvas intepretāciju. kontinuitāte kā iekšpolitiskais ietvars varēja arī ilgstošākā laika periodā palikt nesaistīta ar Lietuvas kā starptautisko tiesību subjekta kontinuitāti.
 
ja nepieciešams, varu paskaidrot tuvāk, bet vispārinot- Rietumu īstenotā neatzīšanas politika neradīja nekādu automātiskumu attiecībā uz Baltijas valstu atzīšanu vispār vai atzīšanu komplektā ar kontinuitātes formulas pielietojumu. tas bija interpretācijas jautājums no viņu puses; viņi ilgstoši ar to mocījās. interpetēt bija iespējams dažādi pie dažādiem situācijas attīstības variantiem, vajadzības gadījumā sapludinot juridisko argumentāciju ar politisko izdevīgumu. galu galā, Baltijas valstu kontinuiātes kāzusam nebija precedentu. jebkurš spējīgs starptautisko tiesību jurists savas valdības uzdevumā, funkcionējot būtībā kā advokāts nevis tiesnesis, atrastu veidu, kā interpretēt, izejot no politiskās vajadzības. pētot tā perioda diplomātiju ir skaidri redzams, ka juridiski-politiskie iznākumi attiecībā uz Baltijas valstu (atjaunoto) valstiskumu varēja būt ļoti dažādi. galaiznākums pašsaprotams un determinēts liekas pārsvarā tiem, kas īpaši labi nezina šī perioda vēsturi.
 
bet, atgriežoties pie Lietuvas 1990-1991. gada piemēra- kā Tev liekas, šeit kontinuitāte ir vai nav? es teiktu, ka tās ir ačgārnas analītiskas kategorijas. kontinuitāte pastāv vienā plaknē (iekšpolitiskajā, saskaņā ar Lietuvas juridisko interpretāciju un pilnā mērā darbojas valsts iekšienē), bet nepastāv starptautiskajā plaknē saskaņā ar starptautiskās ‘sabiedrības’ (lai arī ko tas nozīmētu) tā brīža interpretāciju (un līdz ar to ir bezjēdzīga no starptautisko tiesību viedokļa).
 
kontinuitātes koncepts (ārpolitiskajā plaknē) ir cieši saistīts ar valstu (un valdību) starptautiskās atzīšanas problemātiku. pielietojot šo analoģiju, tepat visapkārt mūsu reģionā ir redzami piemēri, kad piemēram, ‘valsts’ vienlaikus gan pastāv, gan nepastāv. Jo arī ‘valsts’ tiesību izpratnē ir juridiski-politiska konstrukcija, kuras ‘pastāvēšana vai 'neesamība’ (vismaz tās rašanās brīdī) ir ieinteresēto pušu intepretācijas jautājums. turklāt arbirtrēšanas iespēja attiecībā uz šīm interpretācijām ir ļoti ierobežota. līdzīgi kā tiesā prokurors teiktu, ka attiecīgā nogalināšana ir kvalificējama kā ‘slepkavība’, bet advokāts teiktu, ka tā bija ‘pašaizsardzība’... objektīvs fakts (vairāk vai mazāk) ir 'nogalināšana', 'slepkavība' un 'pašaizsardzība' ir juridiskas kvalifikācijas, kuras piemērošana ir atkarīga no interpretācijas. taisnība advokātam vai prokuroram? nacionālajās tiesībās to pateiks tiesnesis. taču starptautiskās tiesības lielākoties nav hierarhiska sistēma ar vienu arbitru, kuram pieder ‘pēdējais vārds’, galējās interpretācijas tiesības.

piemēram, Abhāzija ir vai nav 'valsts'? ir diezgan bezjēdzīgi pielietot kategorijas ‘ir/nav’. saskaņā ar mūsu un lielākās daļas starptautiskās sabiedrības interpretāciju- nē, nav valsts. bet de fakto, iekšpolitiskā plaknē (un daļēji ārpolitiskā, cik tas attiecas uz Krievijas intepretāciju) Abhāzija kā valsts pastāv.
 
augstākminētais paskaidro manu iepriekšējo atreferējumu no Satversmes tiesas sprieduma par to, ka kontinuitāte ir juridiski-politiska konstrukcija, kas balstās uz vairākiem komponentiem (izteiktas iekšpolitiskas ‘gribas’ un ‘starptautiskas atzīšanas’). abos komponentos iesaistītajām pusēm ir plašas interpretācijas iespējas; šīs interpetācijas var nesaskanēt; un nav viena arbitra kurš pavēstītu, kam taisnība.

tāpēc, jā, kontinuitāte var pastāvēt iekšpolitiskajā plaknē un vienlaicīgi nepastāvēt ārpolitiskajā. tā nenotiek bieži, bet var notikt un notiek.
 
netaisos ar Tevi strīdēties par Aristoteli. ticu, ka Tev ar filozofijas fakultātes pieredzi par viņu būs sakāms vairāk. un, protams, starptautiskās politikas vide ir divkosīga, netaisnīga līdz riebumam, relatīvisma caurausta. tāpēc rīcība šajā vidē nereti pat var būt neloģiska pēc absolūtiem standartiem. juridiskās kvalifikācijas ir nereti atkarīgas no politiskām vajadzībām. bet tādi starptautiskajās attiecībās, formālas hierarhijas neesamības apstākļos, ir spēles noteikumi. un patiesībā, sakot to, es jau tuvojos starptautisko attiecību teorijas ābeces līmenim.
 
kas attiecas uz 'okupāciju'. kontinuitāte no tās tieši neizriet. 'okupācija' starptautisko tiesību izpratnē a priori nenozīmē normu pārkāpumu. no juridiskās kvalifikācijas viedokļa 1940. gada esence ir 'agresija' un 'pretlikumīga aneksija' (skat. minēto Satversmes tiesas lēmumu). kontinuitātes juridiskā konstrukcija izriet no pēdējām divām.

centos argumentēt pēc iespējas detalizēti. varbūt Tu varētu atbildēt arī uz manis iepriekš uzdoto vienkāršo jautājumu? tātad, ja, parakstot robežlīgumu bez tiešas atsauces uz Miera līgumu tika grauta kontinuiāte, vai šobrīd, pēc četriem gadiem, ir pazīmes, ka tā ir sagrauta?

Reply · Report Post