Pirms paskaidrojuma, precizējuma, izvērsuma: kad liksim domuzīmi un kad kolu?

Vērojot valodas praksi vai, piemēram, lasot Ainas Blinkenas grāmatu “Latviešu interpunkcija”, var rasties iespaids, ka kola un it īpaši domuzīmes lietošanas gadījumi ir nepārredzami daudzveidīgi. Īstenībā visu šo daudzveidību var novedināt uz nedaudziem vispārīgiem gadījumiem.
Vismaz deviņās desmitdaļās gadījumu, kuros, strādājot ar lietišķiem tekstiem, šī dilemma var rasties, lietderīgi ir iztikt ar vienu vienkāršu kārtulu. Kārtula ir tāda: pirms paskaidrojuma, kurš SINTAKTISKI SAISTĪTS AR VĀRDU/VĀRDKOPU, KAM TAS SEKO, liekam domuzīmi; turpretī pirms paskaidrojuma, kurš NAV SINTAKTISKI SAISTĪTS AR VĀRDU/VĀRDKOPU, KAM TAS SEKO, liekam kolu. Tas nav tik sarežģīti, kā var šķist.
Pirmajā gadījumā paskaidrojums vienmēr būs atsevišķs vārds/vārdkopa vai vārdrinda (vienlīdzīgi teikuma locekļi), otrajā gadījumā — lielākoties teikumveidīga frāze. Šai kārtulai ir tikai četri izņēmumi (kas veido kārtulas neaptverto desmitdaļu). Par tiem — beigās.
+
Skaidrības labad — divas piezīmes. Pirmkārt, teikumi un teikumveidīgas frāzes ir ne vien verbāli, bet arī nosaucoši (nomināli un adverbiāli). Ar nosaucošiem teikumiem lietišķos tekstos visbiežāk veido virsrakstus. Piemēram, izdevuma “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” nosaukums sastāv no diviem nosaucošiem teikumiem.
+
Šī kārtula ne tikai atvieglo rakstītāja dzīvi. No liekām šaubām tā atbrīvo arī lasītāju. To, kas seko kolam, viņš droši varēs lasīt kā teikumu, bet to, kas seko domuzīmei, — tikai kā teikuma locekli. Jo sarežģītāks ir teksts, jo svarīgāka ir šī neapšaubāmība. Droši vien katrs daudzkārt ir piedzīvojis, ka domuzīmei sekojošo teksta daļu nākas pārlasīt, jo pirmajā lasījumā tā maldīgi izlasīta kā teikuma loceklis, kas paskaidro pirms domuzīmes esošo vārdu/vārdkopu.

Lūk, virsraksts “Nabadzības mazināšana un darba vietu izveide jaunattīstības valstīs — turpmākā rīcība” (Eiropas Parlamenta rezolūcija, 2010). Vai izlasījām pareizi? Vai runāts par to, ka nabadzības mazināšana un jaunu darbvietu radīšana ir turpmākā rīcība kādā plašākā darbības virzienā? Nē, virsraksts sastāv no diviem nosaucošiem teikumiem un otrajā runa ir par to, kas attiecībā uz nabadzības mazināšanu un jaunu darbvietu radīšanu būtu darāms turpmāk. Angliski ir “Poverty reduction and job creation in developing countries: the way forward”, lietuviski — “Skurdo mažinimas ir darbo vietų kūrimas besivystančiose šalyse: tolesni veiksmai”. Tradicionāli arī latviski šādos gadījumos lieto kolu.
+
Vēl viens piemērs. Vienā teikumā nav vēlams lietot divas nesapārotas domuzīmes. Domuzīmi nenoslogojot funkcijā, kuru labi spēj veikt kols, mazāk rodas arī nevēlami domuzīmju blīvējumi. Salīdzināsim kādu informācijas aģentūras ziņas teikumu tā pirmvariantā un divu portālu rediģējumos. Pirmajā, vairoties no saikļu blīvējuma “ka, lai” (kas gan ir pārspīlēta nelaime), tekstā ierediģēts domuzīmju blīvējums. Otrajā rediģējumā saikļu blīvējums novērsts, izmantojot kolu.
“Mūziķis norādīja, ka, lai kur grupa spēlētu — Rīgā, Londonā, Ņujorkā vai Maskavā —, tās koncertus apmeklē dažādu tautību cilvēki..” (Aģentūras teksts.)
“Mūziķis norādīja — lai kur grupa spēlētu — Rīgā, Londonā, Ņujorkā vai Maskavā —, tās koncertus apmeklē dažādu tautību cilvēki..” (Pirmais rediģējums: saiklis ka aizstāts ar domuzīmi.)
“Mūziķis norādīja: lai kur grupa spēlētu — Rīgā, Londonā, Ņujorkā vai Maskavā —, tās koncertus apmeklē dažādu tautību cilvēki..” (Otrais rediģējums: saiklis ka aizstāts ar kolu.)
+
PIEMĒRI AR DOMUZĪMĒM
“Vienam cilvēkam — Mārai — es to pateicu.” “Es to pateicu vienam cilvēkiem — Mārai.” “Trim cilvēkiem — Jānim, Pēterim un Mārai — es to pateicu.” “Es to pateicu trim cilvēkiem — Jānim, Pēterim un Mārai.”
PIEMĒRI AR KOLU
“Līdzzinātāju loks nebija liels: Jānis, Pēteris un Māra.” “Trīs cilvēki to jau zināja: Jānim, Pēterim un Mārai es to biju pateicis.” “Jānim, Pēterim un Mārai es pavēstīju: sistēma atzīta par vērtīgu inovāciju.”
+
PIRMAIS IZŅĒMUMS ir tad, ja atdalāmais paskaidrojums atrodas teikuma beigās un teikumā iepriekš uz to norāda vietniekvārds šāds/šādi, tāds/tādi, divdabis sekojošs (šādā nozīmē atzīts par nevēlamu) vai tamlīdzīgs signāls. Piemērs: “Es to pateicu šādiem trim cilvēkiem: Jānim, Pēterim un Mārai.”
OTRAIS IZŅĒMUMS. Kols ir vienpusēja pieturzīme, kuras darbība neizbeidzas līdz pat teikuma beigām. Tāpēc tad, ja teikumveidīgs paskaidrojums atrodas teikuma vidū, to atdala ar iekavām vai (mūsu dienās retāk) ar domuzīmēm. Piemērs: “Jānim, Pēterim un Mārai — viņiem šī ziņa bija ļoti svarīga — es to jau pateicu.” (Parastākas te būtu iekavas: “Jānim, Pēterim un Mārai (viņiem šī ziņa bija ļoti svarīga) es to jau pateicu.”)
TREŠAIS IZŅĒMUMS IR FAKULTATĪVIE SAVRUPINĀJUMI. A. Blinkenas grāmatā “Latviešu interpunkcija” tie raksturoti šādi: “Fakultatīvais savrupinājums jeb norobežojums interpunkcijā var izpausties divējādi — gan kā pieturzīmes lietojums tur, kur to prasa tikai intonācija resp. jēdzieniskās nianses, gan kā pieturzīmes pastiprinājums tur, kur pieturzīme nepieciešama arī gramatisku motīvu dēļ; pēdējā gadījumā vājākas pieturzīmes vietā lieto spēcīgāku, piemēram, komata vietā — domuzīmi vai pat punktu.” (305. lpp.) Lūk, piemērs savrupinājumam ar gramatiski neobligātu atdalījumu (domuzīmi): “Jānis, Pēteris un Māra to jau zināja — un tātad vairs nebija jāinformē.” Un, lūk, piemērs tam, kā gramatiski obligātu atdalīšanu, kurā parasti izmanto komatus, varam pastiprināt ar spēcīgākām pieturzīmēm (domuzīmēm vai iekavām): “Trīs cilvēki to jau zināja — jo Jānim, Pēterim un Mārai es to biju pateicis.” “Jānim, Pēterim un Mārai es to biju pateicis — un tātad šie trīs cilvēki to jau zināja.”
CETURTAIS IZŅĒMUMS. Vārdu/vārdkopu vai vārdrindu var retoriski uzsvērt, to izvietojot teikuma sākumā. Uz šādu uzsvērumu papildus var norādīt ar domuzīmi, kurai seko “tas”, “tie”, “tāds”, “šis”, “visi šie”, “visi viņi” vai tamlīdzīgs signāls. Piemērs: “Deivids Hjūms, Žans Žaks Ruso, Denī Didro — tie ir tikai daži pazīstamākie no otrās apgaismotāju paaudzes domātājiem, kas nebūt nesamierinājās ar “mācekļu” lomu.”
+
Paldies, ka lasījāt!

Reply · Report Post